Mani sauc Artis, man ir trīsdesmit septiņi gadi, un es strādāju par elektriķi ostā. Ritiens man parasti ir vienāds – celies, kafija, maiņa, mājas. Veselu dienu kravas celtņu trokšņos. Līdz ar to retais varētu iedomāties, ka manā tālrunī atrodas kāda spēļu aplikācija. Es pats to, godīgi sakot, negaidīju. Viss sākās pavisam nejauši pirms apmēram gada – oktobrī, kad sākās tās garās un tumšās pēcpusdienas. Kolēģis no darbnīcas, jaunais puika Ralfs, pusdienu pārtraukumā kaut ko skatījās telefonā. Es paprasīju, ko viņš dara, un viņš atbildēja vienā teikumā – vavad. Tas viņam nozīmēja nelielu izklaižu vietu starp cilvēkiem un mašīnām.


Iesākumā es pasmējos un nodomāju: nē, man tās lietas nav vajadzīgas. Mana sieva Ilze ir grāmatvede un no dažiem vārdiem vien spēj dabūt tādu bilanci, ka jebkurš spēļu piedāvājums izklausītos pēc slikta joku. Bet vienā otrdienas vakarā bērni aizmiga, Ilze sēdēja virtuvē ar savām tabulām, bet es paliku viens viesistabā ar nokarenu skatienu ekrānā. Televīzijā nekas nesaistījās. Sociālie tīkli bija apnikuši. Un tad es atcerējos Ralfa teikto vavad. Varbūt nevis tāpēc, ka gribēju naudu, bet tāpēc, ka gribēju kaut ko savādāk.


Reģistrējos, palielījos ar pirmajiem piedāvātajiem bezmaksas griezieniem. Saku godīgi – pirmās divas reizes es pat nesapratu, kurā vietā skatīties. Tur viss ir tik košs: simboli griežas, skaņa pieskandina istabu, mazi savstarpēji pirkstiņi no debesīm sola laimes. Es nospēlēju desmit eiro, kas man kā elektriķim nav nekas traks, un zaudēju tos septiņu minūšu laikā. Nesāpēja, bet palika dīvaina garša – kā kad sanāk palasīt kādu stulbu sludinājumu, kuru neatceries iesākt. Sākumā gan neteikšu, ka mans saprāts priecājās. Es pat gribēju izdzēst grāmatzīmi, bet tad kaut kas mani apturēja. Vienkāršs jautājums: kāpēc cilvēki, kas spēlē, izskatās tik iejūsmināti? Es, elektriķis, kuņš katru dienu atšķetinu tūkstošiem vadu, nevaru atšķetināt to sīko kaisli?


Nākamajā nedēļā es mēģināju vēlreiz, jau ar skaidrāku skatu un tikai ar to summu, kuru pats biju iepriekš nolecis novakarei nopelnītajā makā – es teikšu, ka tā kā atsevišķa “izpriecu kase”, kur katru nedēļu iemetu pāris eiro no kafijas, ko citādi būtu dzēris darbā. Un šoreiz notika kas tāds, kas man lika saprast, kāpēc pašam Ralfam tas vavad šķiet tik vienkāršs. Es apstājos pie spēles ar nosaukumu, kuru pat neatceros, kur vajadzēja savākt kādas kokosriekstu ķēdes, un pēc apmēram divdesmit minūtēm mans konta atlikums paslējās no astoņiem eiro uz sešdesmit diviem. Sešdesmit divi eiro! Ne jau milzīgi, bet tādā īsā brīdī parādījās, ka maniem pirkstiem ir tāda vara, ko parastā dzīvē nejūtu. Es kā sēdēju, tā sēdēju, vienkārši skatījos uz numuru un sapratu – šis nav darbs, šī nav metode, šī ir saspēle. Es ar kaut ko nesaprotamu ieguvu iespēju pasmieties par savu ikdienu un skaitļiem, kuriem esmu pakļauts no rīta līdz vakaram.


Ilze pēc trim dienām pamana rēķinu, uz kura smaržo pēc virtuālā konta, un uzreiz ar mierīgu balsi saka: “Artīt, ceru, ka tu saproti, ko dari.” Tā vietā, lai klausītos savu sievu un visus iekšējos brīdinājumus, es nolēmu viņai parādīt visu procesu. Es steidzos paskaidrot, ka tomēr kontrolēju savu laiku un naudu, bet tā īstenībā ir tikai daļa patiesības. Lielo pusi patiesības es atklāju tikai tad, kad sagriezos un sāku par to runāt un arī rakstīt. Atzīšos – vavad man kļuva nevis par lielu kaisli, bet par sava veida pārbaudes stūri. Es bieži sev jautāju: vai man šodien tiešām to vajag? Un vairumā dienu izvēlos pagulēt, pavakariņot ar ģimeni vai uztaisīt skapī to plauktu, kuru biju apsolījis jau pirms Ziemassvētkiem. Bet divas reizes mēnesī, parasti piektdienu vakaros, kad mājas norimst, es uzlieku austiņas, ieslēdzu mūziku un atvēlos šo konkrēto spēļu logu. Ne vienmēr, lai uzvarētu. Dažreiz tikai tāpēc, ka man patīk sajust to vienkāršo lietu, ka skaitlim ir tiesības mainīties bez manas direktīvas.


Nezinu, vai šo stāstu var saukt par normālu, jo mums visapkārt ir daudz māņu par to, ka kazino vienmēr nozīmē pazušanu. Bet manā gadījumā tas nozīmēja cieņu pret paša emocijām. Es beidzot apstājos un ieraudzīju, ka lielākā daļa manas dzīves balstās uz sistēmas, prognozēm un noteikumiem – es strādāju tik daudz, lai visu varētu plānot, saprast, salabot. Taču tieši spēlē, kuru es ieslēdzu no vavad lietotnes, man nav ne mazākā plāna. Un tas ir svaigi. Es atļāvos būt nevis Artis, kurš atbild par visu, bet Artis, kurš ļaujas tam, ka dzīvē ir tādi brīži, ko nevar izmērīt nevienā projektā. Piemēram, pagājušajā sestdienā es atkal iegriezos tajā pašā kokosriekstu spēlē, biju ielicis tikai desmit eiro, desmit minūtes nekas nenotika, un tad uzreiz divas savāktas ķēdes atnesa simts trīspadsmit eiro. Es skaļi iesmējos; bērni jau gulēja. Es paņēmu telefonu un nosūtīju Ralfa kolēģim attēlu ar vārdu – zini, tas vavad, ko tu man teici pirms gada, ir pilnīgi normāls, ja tu to nemil ar visu savu sirdi. Viņš atbildēja: sen zināmu, Arti, tikai neaizmirsti, ka tu spēlējies ar dzīvi, nevis dzīvo, lai spēlētos.


Un tas man kļuva par visvērtīgāko mācību. Nav tā, ka es beidzot apstājos, nav tā, ka es uzvarēju lielu džekpotu. Galvenais, ko es ieguvu, ir miers ar domu, ka ne viss manā pasaulē ir jāsaprot ar elektroshēmas loģiku. Ir skaista šī spēja pateikt sev: labi, šodien ļaujos, bet rīt atgriežos pie saviem pienākumiem. Šī stunda, kurā es pavaru litru tējas un nospiežu pogu, kuras izeju nevaru paredzēt, ir kā svaigs gaiss smagajā darba nedēļā. Es atkal satiekos ar pats sevi un atceros, ka esmu cilvēks, nevis mašīna. Un tā ir lielāka balva nekā jebkuri laimesti, kaut arī tos labprāt pieņemu. Tāpēc mans vakara līdzsvars ir noslēpums vienkāršībā: es nenoslīstu tajā vidē, bet atļauju tai pieskarties tikai tik daudz, lai sirds sāk pukstēt citā ritmā, nevis uzmanību pārņem alkas pēc grābšanas. Vavad izklausās tikai kā mazs vārds, bet man tas kļuvis par atgādinājumu, ka dažas lietas nāk un aiziet bez jebkādas garantijas – un tas ir pat normāli.